Punktiņš pa punktiņam

Sen nekā neesmu rakstījusi par sevi. Izlasot Kristīnes jauno ierakstu, izlēmu, ka nedaudz pašpikošu :p

*Esmu apaukstējusies un ieguvusi sev draudzeni vārdā aukstumpumpa. Tādēļ izskatos šausmīgi – it kā kāds būtu man lūpu pārsitis.

*Man ir interesanta sarakste ar džeku, kuru laikam dzīvē neesmu redzējusi, bet mēs mācāmies vienā augstskolā.

*Šī džeka dēļ man ir lielāka pašapziņa, tāpēc esmu beidzot pārstājusi cepties par savu bijušo – kuram tagad labprāt norautu galvu tikai izklaides pēc. [Ui nē - es viņam taču nedaudz uzbruku jau Helovīnu ballītē. (giggle)]

*Mēs ar Egiju mēģinājām piedzeries Helovīnu ballītē [es biju indiete, viņa karatiste un Xena tikko no dušas iznākusi sieviete], bet mums nesanāca.

*Man ir biļete uz Rammstein konci martā. [līksmojiet par mani ^^]

*Arņa draudzenīte laikam beidzot būs pārstājusi uz mani dusmoties. [jo mēs ar Arni esam labi draugi. un es neesmu vienīgā labā draudzene viņam]

*Mans jaunais hīts un vēl viens hīts

*Esmu ZD izteikusi savas domas, izmantojot smagu [nu tā - ar tonnīgu bluķi pa galvu] sarkasmu, aizstāvot cilvēku grupu, kura dara visu iespējamo – tikai visiem tas nepielec. Un tāpēc daži mani laikam grib nolinčot – tie kuri neizprot situāciju. Žēl, ka neuzrakstīju visus savus argumentus, tad neviens man neko nevarētu pateikt, bet ko nu.. [man patīk strīdēties]

*Rakstu stāstu vairākās daļās par salkanu mīlestību. [kurai es neticu] Man vienkārši patīk laimīgas beigas. Un varu droši teikt, ka stāsts ir nedaudz autobiogrāfisks..

*Man blakus istabiņā un laikam arī tajā, kas ir virs manas, cilvēkiem patīk nodarboties ar seksu. Bet man tas traucē gulēt.

*Esmu atkarīga jau no diviem man jauniem seriāliem – Gossip Girl un Vampire Diaries [pateicoties Sabīnei un Žanetei]

 

 

Vienā Telpā V

Anita ienāca dzīvoklī un pretī viņai stāvēja Kārlis uz Ilze. Vienīgais, par ko Anita varēja domāt, bija visi iespējamie veidi, kā izvairīties no Kārļa. „Kam tu zvani?” viņa jautāja Ilze. „Kam es zvani??? Nu vai zinies, TEV zvanu!!! Atnāk Kārlis un nekā nezina, kur tu esi. Es tevi jau kādas divdesmit minūtes mēģinu sazvanīt. Kāpēc tu Kārli bez atslēgām atstāji?” Ilze gandrīz vai kliedza uz Aneti. „Piedod, bet man gribējās prom no tā kluba. Un es nezināju, ka viņam nav atslēgu.” Anete īsti negrībēja kaut ko paskaidrot, viņa tagad gribēja tikai savā istabā un prom no visiem. „Klau, parunāsim labāk rīt. Pēc „Candy” man tiešām neko negribas..” Anete klusi pabeidza teikumu un pagāja abiem garām. „Labi, izgulies. Viss būs kārtībā.” Kārlis nesaprata, kāpēc pēkšņi Ilze runāja ar Anitu tik klusi un mierīgi. „Būs labāk, ja tagad vienkārši iesi gulēt..”

„Nevajag, tak esmu mājās, viss ir kārtībā. Nevajag viņu strostēt. Bez tam viņai taisnība, tā dziesma ir briesmīga,” beidzot ierunājās Kārlis. „Ja vien tu zinātu.. Es domāju, ka to dziesmu klubos nespēlē. Ejam gulēt. Es tev jau gultu saklāju. Rīt varēsiet abi ar Anitu pa māju šeptēt. OK? Un nekādu kašķu!! Un vēl – par to dziesmu nekad ar viņu nerunā..” Ilze runāja pārak nopietni, lai Kārlis nesāktu aizdomāties: „Kāda vaina tai dziesmai?” Ilze paskatījās uz savu brāli un nolēma izstāstīt par Anitu un viņas vasaru: „Tā, ejam iedzert tēju un es tev izstāstīšu ko tādu, ko tu nedrīksti vairs pieminēt! Bet tev tas laikam būtu jāzin. Tad varbūt mums paies secen daži labi pārpratumu un tamlīdzīgi..” Ilze Kārlim izstāstīja par Ritvaru.

Vienā telpā IV

Anita pasmaidīja Kārlim pretī, bet joprojām bija nedaudz apmulsusi. Viņa tikko saprata, kāpēc Kārlis vienmēr viņai smaidīja, teica komplimentus.. Viņai likās, ka viņš to dara tikai tāpēc, ka viņa ir Ilzes labākā draudzene, bet tagad izrādās – viņa patīk Kārlim. Un viņa to uzzin tikai tad, kad abi ir iedzēruši. Visu vēl trakāk padara tas, ka viņi vēl dzīvos kādu laiciņu kopā. Bet tad Kārlis ar pirkstu galiņiem maigi noglāstīja Anitas vaigu un aizlika viņai aiz auss kādu nepakļāvīgu matu šķipsnu. Anita, vairs negribēdama domāt, kas būs vēlāk, pieglaudās Kārlim klāt un nolika galvu viņam uz plecu. Viņa sāka aizdomāties par skūpstu un kāpēc atbildēja uz to. Atbildes viņai nebija. Tad Kārlis uzlika abas rokas viņai uz pleciem un Anita paskatījās viņa zaļajās acīs. Kārlis pieliecās un atkal noskūpstīja viņu. Šoreiz skūpsts nebija tik maigs un lēns kā pirms tam, bet kaislīgāks un ātrāks. Viņš pievilka Anitu pavisam sev klāt un turpināja viņu skūpstīt. Anitai negribējās, lai viņš apstājas. Bija sajūta, ka apkārt neviena nav. Tikai viņi divi.

Kad sāka skanēt nākamā dziesma, Anita sarāvās un mēģināja atbrīvoties no Kārļa apskāviena. „Nē, es nevaru. Es pat nezinu, ko pret viņu jūtu. Un kāpēc dīdžejam vajadzēja uzlikt tiešo ŠO dziesmu..?! Šeit viņu nekad vēl nav likuši, reti kuram viņa vispār patīk. Ja nu vienīgi tam stulbajam kretīnam, kurš izdomā aizbraukt ar savu tizlo, bārbijveidīgo draudzenīti..” Anita domāja un nedaudz izmisīgi skatījās Kārlim acīs, kas vispār nesaprata, kas tikko notika. Anita pagriezās un gāja prom. Kārlis saķēra viņu aiz rokas un vilka sev klāt. „Laid!” iesaucās Anita, „laid mani vaļā, es nevaru.. Tā bija kļūda, mums nevajadzēja..” Viņa nespēja paskatīties Kārlim acīs un, izrāvusi roku no viņa tvēriena, ātri devās uz pakaļ mantām un neatskatīdamās izgāja no kluba. Kārlis joprojām stāvēja deju placī un meģināja visu saprast. Pirmais, kas viņam ienāca prātā bija tas, ka viņam nepatika šitā dziesma, kas tagad skanēja. Tad viņš devās Anitai pa pēdām, bet viņa jau bija paņēmusi savas mantas un kluba ārpusē viņas arī nebija.

Viņam bija aizdomas, ka Anita viņam neatbildēs uz simpātijām, bet viņš bija tik ļoti cerējis, ka tā nebūs. „Protams, cerība ir muļķa mierinājums. Kā es vispār varēju iedomāties, ka Anita mani varētu uztvert kā kaut ko vairāk kā Ilzes brāli. Un vēl tas, ka viņa bija uz mani apvainojusies.. Jā, Kārli, tu tiešām esi iemīlējies muļķis.” Viņš izsauca taksi un devās uz dzīvokli.

Kad viņš stāvēja pie dzīvokļa durvīm, viņš atcerējas, ka viņam vēl nav atslēgu un durvis bija aizslēgtas. Viņš piespieda zvana pogu vairākas reizes, bet nekas nenotika. Tad viņš kādas trīsdesmit sekundes turēja pogu nospiestu līdz Ilze samiegojusies atvēra durvis. „Bļāviens, Anit! Vai tad tu atslēgas nepaņēmi?” Un tad viņa pamanīja, ka durvīs stāv tikai Kārlis. „Un kur Anita?” „Vai tad viņa jau nav mājās?” Kārlis jautāja pretī. „Nē, nav.. Kāpēc jūs neesiet kopā? Jūs sakašķējāties atkal? Velns, Kārli! Es varu derēt, ka tu biji vainīgs,” Ilze sāka rāt savu brāli. „Mēs nesastrīdējāmies. Laikam.. Viņa vienkārši aizgāja viena pati..” Kārlis noklusēja par skūpstu, viņaprāt māsai nav viss jāzin. „Labi, nāc iekšā. Es mēģināšu viņu sazvanīt.”

Ilze zvanīja Anitai jau astoto reizi, kad izdzirdēja atslēgu skrapstoņu slēdzenē.

Vienā telpā III

Anita izdomāja ieiet karstā dušā pirms vakara pasākuma. Kā viņa dievināja karstas dušas, protams, vēl vairāk viņai patika putu vannas ar foršu mūziku un kādreiz arī iedegt vēl svecīti. Pēc dušas viņa, kā jau parasti, ietinusies dvielī devās uz savu istabu. Kad viņa vannasistabas durvis verot vaļā, uzskrēja virsū Kārlim, viņa prātā ienāca doma, ka varbūt laiks iegādāties halātu.

„Mmmm, ja man katru dienu nāksies piedzīvot šādu skatu, es no šejienes neizvākšos nekad.” Smējās Kārlis, bet pieklājīgi aizgriezās prom. Anita ašiem soļiem devās uz savu istabu. Viņa dusmīgi slaucījās un mēģināja nomierināties, izvēloties apakšveļu un drēbes tusiņam. Tad viņa ar fēnu žāveja savus matus, kas viņai bija līdz pleciem un sajutās nedaudz pārāka par citām blondīnēm ar saviem dabīgi blondajiem matiem, kurus viņa nebija ne reizi krāsojusi. Bet ik pa laikam viņa atcerējās par notikumu pēc dušas. „Velns, nu! Kā es varēju aizmirst, ka viņš te tagad dzīvo.. Velns, velns, velns. Vienkārsi fak. Viss.. Anita – nomierinies. Nekas tāds taču vairāk neatkārtosies – tu nopirksi garu garu halātu un viss būs ok.”

„Anitaaaa! Man ir problēma – ko man vilkt virsū? Es iemetīšu aci tavā skapī..” Nākot no savas istabas teica Ilze un tad viņa spēji apstājās, „woww, mīlīt – tev nu gan šodien būs daudz pielūdzēju. Ka es tev saku! Es jūtos lepna par tādu smuku draudzeni!”

„Nepārspīlē, ja?” smiedamās atteica Anita, „es iedzeršu tēju, kamēr tu taisies.”

„Aha, sastādi kompāniju Kārlim, viņš tieši tikko uzlika vārīties ūdeni. Un nekādu strīdu, ja?” Pēdējo teikumu Ilze čukstēja.

„Tu taču zini, ka manai māsai ir taisnība? Tu tiešām labi izskaties! Un zini – piedod taču lūdzu par to bizi! Tie taču bija tikai pāris centimetri.. Un tas tiešām notika netīšām. Bet kāpēc tu mammai teici, ka pati nogriezi?”

„Pāris centimetri?” Anita lēni jautāja, „un es jau sāku priecāties par tavu komplimentu. Tie bija gandrīz piecpadsmit centimetri! Un mammai es nekā neteicu, jo viņa būtu sacēlusi brēku pa visu valsti. Man nevajag, lai uz mani ar pirkstiem rādītu. Lai gan – tāpat jau rādīja.. nuuuu.. Ok, labi – es tev piedošu, ja tu vairs nekas nepieminēsi to atgadījumu. Sarunāts?” Anita stāvēja ar rokām sānos un skatījās uz Kārli, kurš piekrītoši pamāja ar galvu. Tad viņa apsēdās viņam pretī ar tējas krūzi un smaidīdama teica: „Bet tu jau arī tīri tā neko izskaties.” Un tā viņi sēdēja kādas pāris minūtes, dzēra tēju un ik pa laikam viens otram mulsi ieskatījās acīs. Anitai gan šie mulsie acu skatieni nepatika, bet nevar taču visu laiku skatīties ārā pa logu, kas atrodas Kārlim aiz muguras, un nepaskatīties arī uz viņu.

„Un es jau domāju, ka atradīšu šeit asiņu peļķes, spriežot pēc klusuma, kas nāca no virtuves. Tā.. nu jau Edim jābūt drīz klāt. Dodamies lejā?”

Kad viņi bija tikuši līdz klubam, Anita, Ilze un Kārlis bija izdzēruši šampanieša pudeli, ko bija nopircis Edija. Pats viņš nedzēra, bet viņam gribējās atstāt iespaidu labu uz Anitu. Izkāpjot no mašīnas Anita saprata, ka šampanietis bija nedaudz iedevis pa galvu un viņa nedaudz sagrīļojās. Kārlis, kas viņai taja brīdī stāvēja blakus, viņu pieturēja un sāka smieties.

„Beidz ja? Man šampanietis dod pa galvu ātrāk kā tekila” viņa smaidīdama atteica, „Mans piedāvājums – ņemam metru tekilas?” „Oho, nu es esmu ar mieru!” teica Kārlis. Ilze kaut ko nomurmināja par to, ka viņa tikai vienu glāzīti, bet Edijs atteica, ka viņš šovakar lietos tikai ābolu sulu ar ledu. „Kārli – tad mums tiks lielākā tiesa.” Anita atkal smējās un skatījās uz Kārli, kurs vienmēr viņai lūkojās pretī smaidīdams.

Pēc otrās glāzītes Anita saprata, ka viņa ir nedaudz iereibusi un abas ar Ilzi nolēma iet uzdejot, raujot puišis līdzi: „Ejam šī ir tik laba dziesma, nu aiziiiet čaļi!” Viņi aizgāja dejot un drīz jau bija atpakaļ, jo Kārlis un Anita gribēja pieveikt atlikušās četras glāzes tekilas. Tad Ilze teica, ka viņai grib doties mājās: „Anīīt, man tiešām gribu šodien pasvinēties, bet man tikko atsūtīja sms, ka man rīt jābūt darbā. Laila atkal slima. Man gan neliekas, ka viņa var tik bieži slimot.” „Nu labi, bet mēs ar Kārli gan paliksim. Edis taču tevi aizvedīs, vai ne Edi? Es tak zinu, ka tu aizvedīsi. Labi draudzenīt, mēs pabeigsim pēdējās glāzītes, padejosim un drīz būsim mājās.” Anita apskāva draudzeni, draudzīgi uzsita Edijam pa plecu un paskatījās uz Kārli, vai viņš viņai piekrīt. „Jā, mēs gan jau tiksim mājās. Bez tam, es vēl neesmu gatavs beigt tusēt.”

Kad Ilze ar Ediju aizbrauca, Kārlis ar Anitu pabeidza metru un izlēma paņemt vēl pa Ābolu pīrāgam. Kārlis izdzēra trīs pēc kārtas un nu jau abi bija pietiekami iereibuši, lai nevarētu noiet īsti taisni. Bet viņi saprata, ka nakts limits ir sasniegts un abi devās dejot. Kad viņi kādu pus stundu bija dejojuši pie klubu gabaliem, DJ uzlika lēno dziesmu. Kārlis apķēra Anitu un viņi sāka lēnām dejot, pamazām ķermeņiem satuvinoties, līdz Anita bija atspiedusi galvu pret Kārļa plecu. To viņa varēja izdarīt tikai tad, ja bija uzvilkusi papēžu kurpes. Tā viņas pakausis bija tikai nedaudz augstāk par viņa pleciem.

Anita pacēla galvu un paskatījās Kārlim acīs: „Piedod, ja es tevi aizvainoju visus šos gadus, būdama apvainojusies par manu bizi..” Kādu brīdi viņš klusēja, bet tad pieliecās viņai klāt un teica tik klusi, ka dzirdēja tikai viņa: „Es nekad nebiju apvainojies uz tevi.. Ne jau uz tevi – es nemaz to nevarētu..” Viņš pieliecās viņai tuvāk un noskūpstīja Aneti. Viņa no sākuma apmulsa, bet tad ļāva viņa lūpām spēlēties ar viņas. Tad viņš viņu maigi nobučoja un smaidīdams paskatījās Anitai acīs.

Vienā telpā II

Atkanējās durvju zvans un ārpusē bija dzirdami smiekli.

„Forši, viņam ir līdzi draudziņi. Tagad tik būs jautrība..” sarkastiski nodomāja Anita un izbolījusi acis devās uz virtuvi, lai pārliecinātos, ka nekas nepiedegs. Tā tik vēl trūka, ka viņa paliks neēdusi.

„Nu vai zinies, tev gan ir taimings – tieši uz tādām vakariņām. Un kas tad tas? Čau, esmu Ilze. Kārļa mazā māšele. Anita mums būs vēl divi ēdāji”, Ilze smiedamās pagrieza galvu uz virtuves pusi.

„Nāc šu māšel. Gribu tevi saņurcīt!” Kārlis apskāva Ilzi un pacēla viņu gaisā, ko nemaz nebija tik grūti izdarīt. Ilze priecīgi iesmējās. „Šis ir Edijs, bet sauc viņu droši par Edi. Viņš gribēja zināt, kur mani tuvāko nedēļu laikā atrast. Un esmu tik priecīgs tevi redzēt, tomēr gads ārzemēs darījis savu. Un kur tad mana otra dzīvokļa kamiņiene?” Kārlis ar skatienu meklēja Anitu.

„Es neesmu tava!” atskanēja no stāva virtuves durvīs, kas visu šo sasveicināšanos bija vērojis no malas. Anita pagriezās un devās atpakaļ uz virtuvi. „Sākas! Kas tas par teikumu? Kāpēc es vispār tā teicu?” viņa domāja. „Man pietiek uz viņu paskatītes, lai gribētu viņam pateiktu kaut ko riebīgu. Jā.. mums būs jautri kopā.. vienā dzīvoklī.”

„Bet es tā nebiju domājis. Tu joprojām turi ļaunu prātu uz mani? Bet tas taču bija tik sen, beidz muļķoties” pēkšņi atskanēja viņai aiz muguras un Anita sabijās. Viņa pagriezās un paskatījās viņam acīs. Jā, viņs bija mainījies – palicis vēl izskatīgāks, bet tas tomēr neko nemaina. „Bez tam – es taču zināju, ka tev īsi mati piestāv labāk.” Šī piezīme, nē, drīzāk kompliments Anitu samulsināja. „Nu un..” viņa mēģināja iebilst, bet tajā brīdī virtuvē ienāca Ilze ar Ediju.

„Nu, tā – sēdīsimies nu pie galda un ēdīsim. Edi – Anete. Anete – Edis. Edi – tēju?kafiju?sulu?” Ilze uzņēmās namamātes lomu. Un viņa jau bija sapratusi, ka viņai vai nu būs grūti vai interesanti dzīvot ar šiem abiem vienā dzīvoklī. Un viņai brāļa draugs likās simpātisks.

Pusdienas pagājā ātri. Ilze visu laiku sarunājās ar brāli un viņa draugu. Bet Anita tikmēr centās izvairīties no Kārļa skatieniem. Viņa jutās nedaudz neērti. Un viņai nebija tīkama doma, ka Kārļa mati bija tieši tādi, kā viņai patīk – tumši, ar vienkāršu griezumu. Nedaudz krita uz pieres. Gandrīz tādi paši, kā Neitam Gossip Girl,” par pēdejo domu viņa sāka uzjautrināties. „Vismaz nebija tāds ezītis, kā kretīnam numero uno.. Tajā brīdī Anita ietrieca dakšu šķīvī ar dusmīgu sejas izteiksmi un Edijs noteica: „Uhuuu, kāds gan mums te ir labā omā. Pasmaidi!” Anita paskatījās uz Edi un sāka smieties. „Nē, nē.. viss kartībā. Vienkārši nepatīkamas atmiņas.” Viņa nedomāja, ka kāds pamanīja viņas cīņu ar šķīvi.

„Man ir piedāvajums,” teica Kārlis un visi paskatījās uz viņu. „Ejam šovakar uz kādu klubiņu nedaudz patusēt? Nu ne gluži līdz rītam, bet tā vienkārši padejot – uz atkal satikšanos.” Viņš smaidīja un Anita uz skatījās uz viņu. „Nez, vai kā viņš skūpstās?” Un tad viņa sāka smieties par to, ka viņai ienāca prātā tāda absurda doma. „Labi ejam! Mums tāpat rīt nav lekciju. Un uz darbu man arī jāiet tikai vakarā. Ilze – ko saki?”  Ilze tā īsti nesaprazdama, kas tikko notika, tikai pamāja ar galvu un paskatījās uz Kārli, kas smaidīja kā maija saulīte. Tad tika norunāts, ka Edis piebrauks ar mašīnu ap 11 vakarā un tad viņi dosies uz „Greenland”, ko ieteica Ilze.

daudzsēriju mākslas filma

Es nolēmu rakstīt stāstu vairākās daļās. Protams, par mīlestību – tur tai ir visīstākā vieta, visā, kas ir izdomāts. :p Tā kā – stāsts būs vienkāršs un es vēl nezinu, cik garš Enjoy

Vienā telpā

Anitai nekad nebija paticis Ilzes brālis. Bet tas, ka viņš tagad dzīvos ar viņu vienā dzīvoklī, bija vienkārši kaut kas prātam netverams. Anita spēja domāt tikai par to, kā pēc iespējas vairāk izvairīties no Kārļa. Jo viņa uzskatīja šo indivīdu par ļoti neciešamu, lai gan pēdējā viņu tikšanās reize bija pirms desmit gadiem, kad Anitai bija piecpadsmit, bet viņam septiņpadsmit. Un tad viņš bija par viņu pasmējies Ilzes dzimšanas dienā. Anita joprojām nebija to viņam piedevusi. Viņa pat nevēlējās atcerēties to dienu. Un tagad viņai būs jādzīvo vienā dzīvoklī ar viņu. Dzīvoklī, ko viņa un Ilze īrē, jo negribēja dzīvot kopmītnēs. Nu jau bija pagājuši trīs gadi kopš ievākšanās, un sākotnējās bažas par nesaskaņām izrādijās nepamatotas. Par ko arī abas ir priecīgas – pat par Kārli nebija nekāda strīda. Anita to pieņēma kā negrozāmu faktu. Viņām bija katrai sava istaba, tas nozīmē, ka Kārlis gulēs vai nu viena istabā ar Ilzi vai arī istabā ar televizoru. Anita pasmīkņāja, ka droši vien viņai būs vēl jāklausās, kā viņs nodarbojas ar seksu ar kādu no klubā savāktām meičām. Bet nu tā dzīvošana jau būs tikai kādas dažas nedēļas. Un cerams, ka nekas tāds īpaši viņu tracinošs nenotiks.

Šodien viņa skatījās bildes no šīs vasaras. Viņas bija ar draugiem braukušas uz Londonu. Anitai patika skatīties uz šīm bildēm un smieties par sejas izteiksmēm. Un dažu labu netīšām noķetru kadru. Vismīļākā fotogrāfija viņai bija kopbilde ar Ilzi – divas blondīnes brauc ar kuģīti pa Temzu un smaids liels kā pasaule, mati plīvo vējā un abas izskatās tiešām laimīgas. Daži angļi pat viņas bija uzaicinājušas uz krodziņu vakarā, bet viņas atteicās. Bet nemaz nebrīnījās par piedāvājumu – abas bija apmēram metrs 70 un rīta skriešana bija darījusi savu. Anita bija tik ļoti iegrimusi atmiņās, ka pat nedzirdēja, kā Ilze viņu sauc vakariņās.

„Anit, es tev vienreiz ar šito karoti pa galvu tā uzdošu,” un abas sāka smieties.

„Piedod, bet tu jau zini, kā es mīlu Londonu! Un šī vasara taču bija vienkārši super! Atskaitot…” Anita nespēja pabeigt teikumu, smaids arī pēkšņi bija pazudis, viņa ātri salika albūmus vietā un ar nedaudz piespiestu smaidu sejā turpināja, „es ceru, ka šoreiz tu nebūsi pārspīlējusi ar Tobasko mērci,” un parādīja mēli Ilzei. Atkal bija dzirdami smiekli dzīvoklī. Ilze sāka domāt, ka būs jāpiekodina, lai Kārlis nesāk runāt ar Anitu par džekiem – viņš vēl dabūs ar pannu pa galvu. Šī piebilde likai Ilzei pasmaidīt, un viņa atbildēja Anitai, „ko tu, šoreiz es pieliku vēēēēl vairāk nekā pagāšreiz!” Viņām patika garšīgi paēst, tāpēc dažreiz bija maziņi strīdiņi par garšvielām pie atsevišķiem ēdieniem.

„Pasmaidi draudzenīt, nebūs jau nemaz tik traki!” teica Ilze ceturtdienā, kad vajadzēja ievākties Kārlim, un apskāva Anitu. „Tu redzēsi, viņš ir palicis mierīgāks. Bez tam – tu viņu neesi redzējusi desmit gadus! Tu taču varētu beigt uz viņu dusmoties par to nogriezto bizi. Viņu pagrūda, un tālākais jau bija netīšām. Šķēres viņš bija tikai pielicis klāt. Un tev taču no tā laika ir bijuši tikai īsi mati. Tu neesi audzējusi vairāk garos matus.”

„Es matus garākus neaudzēju tikai tāpēc, ka negribēju un viss..” aizstāvējās Anita, un nedaudz sabozās, bet turpināja smaidīt, „Bet man bija žēl manu garo matu. Un es tiešām priecājos, ka tu man atgādināji to, ka visi par mani smējās par viņa joku. Nav svarīgi vai viņu pagrūda vai nē – šķēres bija viņa rokā..”

„Nu piedod, es domāju, ka tu jau būsi tikusi tam pāri..” Ilze sāka atvainoties, dzirdēdama sarkasmu Anitas balsī, bet necik tālu netika, kad iezvanījās durvju zvans.

Galvassāpju izraisītās apceres

Man laikam savas domas visvieglāk ir izteikt vēlās vakara vai nakts stundās. Bez nekādiem zemtekstiem, tikai domu lidojums.. Vai arī bezsakarīga, bezsaturiska apcere par kaut ko.

Vai mēs vienmēr apzinamies, kas ir laime, prieks – vai jebkura cita pozitīva emocija? Cilvēks ne vienmēr zina, kas viņam būtu tas labākais. Vēl labāk – mēs neesam pārliecināti, kas būtu tas pareizākais. Mēs nespējam uz sevi paskatīties no malas. Nu tā – skatīties uz savu dzīvi, lēmumiem, darbībām tā, it kā tas būtu kino vai grāmata. Mums to ir grūti izdarīt, jo vienmēr viss izskatās citādāk. Un tas tik ļoti sarežģī dzīvošanas procesu – gribas taču lai viss būtu viegli un vienkārši kā putna pūka vieglā vēja brīzē saulainā dienā. Vai arī tik vienkārši, kā piespiest delete pogu klaviatūrā.

Mans princips – ja vienreiz kaut kas noiet greizi, tad otrreiz tā vairs nedarīt. Nekāpt divreiz uz viena un tā paša grābekļa. Es tā izdarīju un to nožēloju. Sāp tomēr, ja divreiz dabū ar grābekļa kātu pa pieri vienā un tajā pašā vietā. Tieši tāpēc es turos pie tā sava principa. Tas nekas, ka es tomēr gribētu ko citu. Es vienmēr gribu kaut ko citu. Ja jau vienreiz man sāpēja un es to nožēloju – kāpēc tad lai tā tas nebūtu arī turpmāk tādā pašā situācijā?! Tā būs, es to zinu – tāpēc es to nedarīšu. Es to grābekli aizmetīšu prom un aizmirsīšu. Un pasūtīšu piecas mājas tālāk, kad viņš nāks atpakaļ. Vai vēl labāk – iesitīšu ar pannu un salauzīšu pirkstus.

Nav pareizi pieņemta lēmuma. Pareizi – šis ir ļoti relatīvs vārds, jo katram tas taču nozīmē ko citu. Vienam ir pareizi ģērbties kā urlai un citam ir pareizi likt draugiem.lc profila bildes, izrādot savas kailās miesas apakšveļā. Tāpēc nav vērts nosodīt citus un vēl jo vairāk – pašam sevi. Un tieši tas – citu nosodīšana – ir tas, ko mēs daram pietiekami daudz, lai kādam tas traucētu. Mans lēmums, tavs lēmums, viņu lēmums un tā tālāk – ne jau citam par to spriest. Katram savs. Tā arī dzīvosim. Pagaidām..

Es te sāku domāt, ka neesmu tā īsti ticējusi mīlestībai. Bet Ziemassvētku vecītim gan, līdz brīdim, kad pieķēru vecākus saiņojam dāvanas. Bet par to mīlestību. Pirmkārt, tas vārds pats par sevi mūsdienās ir tik ļoti novazāts un nozākāts. Otrkārt, man patīk, ko ir teicis kāds rakstnieks – mīlestība ir vārds, ko izdomāja rakstnieki, lai labāk pārdotu grāmatas. Ironiski un man pieņemami. Ir, protams, spēcīgas jūta starp cilvēkiem – uzticības, spēcīga pieķeršanās, tiekšanās vienam pēc otra, laimes sajūta esot kopā. Bet man mīlestības nav. Vienreiz es domāju, ka kādu mīlu. Bet es maldījos, tas bija kaut kas cits – bija stipras jūtas, bet ne jau mīlestība. Nu ne tā princis baltā-zirgā-princese-stikla-kalnā-un-viņi-dzīvoja-mūžīgi-mūžos-laimīgi mīlestība. Tā bija ļoti stipra patikšana. Man nepatīk vārds „mīlestība”. Un man nekas nav pretī, ja man stāsta kāds par savu mīlestību. Bet man viņa neeksistē. Citiem viņa var būt. Bet, to, ka vecāki un draugi saka, ka manu mīl. Tas gan, manuprāt, ir kaut kas cits. Tas ir pilnīgi pretēji tam, kas ir starp diviem cilvēkiem, kam ir sekss un pastaigas pa jebkuru vietu mežā, pilsētā vai jebkurā citā vietā un citas kopistiskas darbības. Es saku saviem draugiem, ka mīlu viņus, jo tā ir tā platoniskā mīlestība. Varbūt es tagad kāda acīs nonāku pretrunās, bet tie ir mani uzskati, manas domas. Un pats galvenais – MANA pasaules uztvere. So screw you if you don’t like something..

Bet vairāk par visu es vēlos izdzēst atmiņas, kas man tracē dzīvot. Nevis filozofiskas apceres par pareizumu, mīlestību un maniem principiem. Lai gan no otras puses – kas tevi nenogalina, padara tevi stiprāku. Šo te lūdzu man pierē iededzināt! Vai arī vienkārši uztaisīt milzīga formāta plakātu ar puķītēm un vienradzīšiem, kas dzīvo happily ever after varavīksnes zemē.